Monetārā politika: inflācija tuvojas mērķim, procentu likmes samazinās
2024. gadā inflācija eirozonā turpināja virzīties uz ECB noteikto 2 % vidējā termiņa mērķi. Latvijā inflācija bija zema, cenām gada laikā pieaugot par 1.3 %. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem lēnāku cenu pieaugumu eirozonā un Latvijā daļēji ietekmēja iepriekšējo ārējo šoku (naftas un pārtikas cenu pieauguma) mazināšanās, tomēr arī pamatinflācija turpināja virzīties uz mērķi.
1. attēls. Inflācijas un pamatinflācijas rādītāji eirozonā un Latvijā (%)
Avots: Eurostat.
Nozīmīga loma bija ECB iepriekš veiktajai monetārās politikas stingrības palielināšanai. Inflācijai būtiski mazinoties un tuvojoties 2 % vidējā termiņa mērķim, 2024. gadā ECB Padome vairs neturpināja procentu likmju palielināšanu un gada vidū sāka tās pakāpeniski mazināt, taču monetārā politika joprojām saglabājās ierobežojoša. Tas palīdzēja noturēt inflācijas gaidas cieši pieenkurotas 2 % mērķim un neļāva īslaicīgu un pārejošu faktoru radītām cenu svārstībām pārvērsties ilgstošā un noturīgā cenu kāpumā.
Latvijas Bankas pētījumā tika secināts, ka 2022. un 2023. gadā īstenotajai procentu likmju paaugstināšanai bija būtiski spēcīgāka ietekme uz inflāciju salīdzinājumā ar iepriekšējiem monetārās politikas ierobežošanas cikliem eirozonā. Būtiski, ka inflācijas tuvināšana centrālās bankas mērķrādītājam tika panākta bez pārmērīgas tautsaimniecības izaugsmes palēnināšanas. Tādējādi attiecība, kas raksturo kompromisu starp izlaides un inflācijas stabilizēšanu, bija vēsturiski zemākajā (labvēlīgākajā) līmenī.
2. attēls. Monetārās politikas kompromisa rādītājs (sacrifice ratio)
Avots: Latvijas Bankas aprēķini.
Piezīme. Attēlā redzama attiecība, kas raksturo kompromisu starp izlaides un inflācijas stabilizēšanu (sacrifice ratio), kura aprēķināta, dalot reālā IKP maksimālo reakciju uz tradicionālu monetārās politikas šoku ar tā maksimālo ietekmi uz inflāciju, kas iegūta no impulsa reakcijas funkcijām, izmantojot strukturālo vektoru autoregresiju ar laikā mainīgiem parametriem un stohastisko svārstīgumu.
Lai gan centrālajām bankām izdevās panākt, ka eirozonas valstīs nesākas ekonomiskā recesija, un darba tirgus kopumā saglabājās spēcīgs, ekonomiskās izaugsmes temps eirozonā bija vājš, un gada laikā ekonomiskās izaugsmes prognozes un vidējā termiņa perspektīvas tika vairākkārt koriģētas lejupvērstā virzienā. To noteica gan ārējie faktori (ģeopolitisko konfliktu eskalācija, tirdzniecības saspīlējumi un protekcionisma pieaugums), gan joprojām valdošais augstais nenoteiktības līmenis saistībā ar turpmāko ekonomikas kursu ASV un citās valstīs. Kūtra ekonomiskā aktivitāte eirozonā skaidrojama arī ar trauslu iekšējā pieprasījuma atkopšanos, saglabājoties augstai patērētāju piesardzībai un tieksmei uzkrāt. Rūpniecībā vērojama lejupslīde gan ciklisko, gan strukturālo faktoru ietekmē, aktualizējot strukturāli vājās konkurētspējas problemātiku eirozonā. EK uzdevumā Mario Dragi (Mario Draghi) sagatavotajā un rudenī publicētajā stratēģiskajā dokumentā "On the Future of European Competitiveness" ir formulēti nepieciešamie soļi ES un valstu līmenī trijās jomās – inovācijas, dekarbonizācijas un konkurētspējas, kā arī drošības un resursu atkarību mazināšanas – ar mērķi atjaunot noturīgu un ilgtspējīgu izaugsmi reģionā.
Reaģējot uz augsto nenoteiktības līmeni, ECB monetārās politikas maiņu (procentu likmju samazināšanu) īstenoja pakāpeniski un joprojām pamatojās uz iepriekš noteiktajiem principiem, ņemot vērā:
- ECB Padomes aktualizēto inflācijas perspektīvas novērtējumu;
- inflācijas, izslēdzot svārstīgās cenas (underlying inflation), dinamiku;
- monetārās politikas transmisijas spēku, izvairoties no tālākas perspektīvas norādes (forward guidance) sniegšanas. Tā rezultātā finanšu tirgus dalībnieki lielu uzmanību veltīja datiem, un dažbrīd procentu likmes bija svārstīgas, bet kopumā tirgus gaidas atbilst inflācijas virzībai uz 2 % mērķi 2025. gada laikā.
3. attēls. Noguldījumu iespējas procentu likme un tās nākotnes gaidas; 3 un 6 mēnešu EURIBOR
Avoti: Bloomberg, Latvijas Bankas aprēķini.
Piezīme. Pieņemts, ka ECB noguldījumu iespējas procentu likmes starpība ar €STR saglabājas 2024. gada vidējā līmenī.
Kopumā kopš monetārās politikas maiņas ECB un eirozonas valstu centrālo banku galvenais izaicinājums bija atrast pareizo līdzsvaru starp reālās tautsaimniecības, finanšu nozares un inflācijas attīstību:
- pārāk straujš ekonomiskās aktivitātes palēninājums var nelabvēlīgi ietekmēt arī vidējā termiņa inflāciju, tāpēc procentu likmju samazināšanas mērķis ir veicināt tautsaimniecības izaugsmi, izvairoties no ieilgušas zemas izaugsmes periodiem. Vienlaikus izaugsmi kavē strukturālās problēmas eirozonā un to var ietekmēt arī piedāvājuma šoki, kas apgrūtina darbu monetārās politikas veidotājiem;
- inflācijas samazināšanās nenotika vienmērīgi visos inflācijas komponentos. Kopumā inflācijas kritums kopš tās maksimuma 2022. gada rudenī bija diezgan straujš, taču iekšzemes pieprasījumu raksturojošā inflācijas daļa – pakalpojumu inflācija – saglabājās noturīga galvenokārt straujā darba samaksas kāpuma dēļ. Tas radīja neskaidrību par to, cik ātri notiks kopējās inflācijas atgriešanās 2 % mērķa līmenī, un tādējādi lika saglabāt piesardzību arī procentu likmju mazināšanas ziņā;
- veiksmīga un efektīva monetārās politikas īstenošana atkarīga no finanšu nozares stabilitātes, jo caur to notiek monetārās politikas pārmaiņu pārnese uz reālo tautsaimniecību. Pārlieku ilga pārāk stingras politikas īstenošana var novājināt finanšu nozari un padarīt to mazāk spējīgu reaģēt uz politikas pārmaiņām, tāpēc pastiprināta uzmanība tika pievērsta finanšu nozares darbotiesspējai. Neraugoties uz straujo procentu likmju kāpumu 2022.–2023. gadā, ienākumus nenesošo kredītu īpatsvars banku kredītportfeļos galvenokārt palielinājās minimāli, savukārt pelnītspēja pat būtiski uzlabojās. Tas norāda uz banku spēju nodrošināt tautsaimniecību ar kredītiem un balstīt tās izaugsmi.
4. attēls. Ienākumus nenesošie kredīti Latvijā un ES lielākajās bankās vidēji (%)
Avots: EBI.
Latvijas tautsaimniecība: veicinošais faktors - procentu likmju kritums, kavējošie faktori - ārējās vides norises un strukturālās problēmas
Latvijas tautsaimniecību līdzās monetārās politikas virziena maiņai turpināja ietekmēt joprojām nelabvēlīgās norises ārējā vidē. Saglabājās augsts nenoteiktības līmenis, kas saistīts ar globālās ģeopolitiskās spriedzes saasināšanos un karadarbības turpināšanos Ukrainā. Ārējais pieprasījums vairākās nozīmīgās tirdzniecības partnervalstīs bija vājš, tostarp, sarūkot būvniecības aktivitātei Skandināvijas valstīs. Rezultātā Latvijas tautsaimniecība stagnēja. Latvijas Bankas makroekonomiskā analīze aptvēra gan iekšējos, gan ārējos faktorus, lai saprastu, cik lielā mērā vājo izaugsmi noteica cikliski un cik lielā mērā – strukturāli faktori, un spētu piedāvāt politikas veidotājiem atbilstošus politikas ieteikumus.
Eiropas valstu un citu galveno Latvijas eksporta partnervalstu izaugsmes prognozes 2024. gada laikā tika būtiski pazeminātas – recesiju piedzīvoja Igaunija un Vācija –, un tas būtiski kavēja eksporta pieaugumu. Taču arī ilgstoši straujais darbaspēka izmaksu kāpums, kas būtiski apsteidz produktivitāti, ir sācis negatīvi ietekmēt eksportētāju konkurētspēju.
5. attēls. Vienības darbaspēka izmaksas apstrādes rūpniecībā Baltijas valstīs (indekss, 2019 = 100)
Avots: Eurostat.
Ienākumu kāpums un zemā inflācija radīja labvēlīgus nosacījumus patēriņam, un procentu likmju kritums veicināja kreditēšanas aktivizēšanos Latvijā. Taču līdzīgi kā ārējā sektorā iekšzemes pieprasījumu mazināja ģeopolitiskā situācija un ilgstoši ierobežotais kredītu piedāvājums banku sektorā, t. sk. zemā finanšu nozares vēlme riskēt, par ko liecina augstais finansiāli ierobežoto uzņēmumu īpatsvars un augstās ķīlas prasības no aizdevēju puses (detalizētāk sk. "Finanšu Pieejamības Pārskatā 2024").
Kreditēšanas aktivitāte Latvijā joprojām bija neliela un procentu likmes – vienas no augstākajām starp eirozonas valstīm. Vienlaikus mājokļa kredītu segmentā bija vērojama arī kāda pozitīva tendence – pievienotās procentu likmes samazinājās. Piemēram, vēl 2018. gadā iedzīvotājiem, kuri vēlējās saņemt kredītu mājokļa iegādei vai būvniecībai, bija jārēķinās ar pievienoto procentu likmi aptuveni 2.4 % apmērā, bet 2024. gada beigās vidējā pievienotā procentu likme bija 1.5 %.
6. attēls. Jauno hipotekāro kredītu pievienoto procentu likmju sadalījums pēc apjoma (%)
Avots: Latvijas Bankas Kredītu reģistrs.
Piezīme. Iekļaujot kredītus, kuriem īslaicīgi tiek piemērota samazināta vai 0 % pievienotā likme. Šādiem kredītiem izsniegšanas brīdī nav informācijas par pievienoto procentu likmi, kas tiks piemērota pēc atlaides perioda.
Savukārt uzņēmumu kreditēšanas segmentā notika maz pozitīvu pārmaiņu. Pievienotās procentu likmes saglabājās nemainīgi augstas un kombinācijā ar lielu mainīgo procentu likmju īpatsvaru atspoguļojās ļoti augstās kredītu procentu likmēs. Šai problemātikai bija veltīta arī Ekspertu saruna, kas apliecināja, ka pat Latvijas apstākļiem ļoti veiksmīgiem uzņēmumiem, kas vērsti uz eksportu un veiksmīgi darbojas eksporta tirgos, ir ļoti sarežģīti vai pat neiespējami saņemt nepieciešamo finansējumu no Latvijas banku sektora.
Lai situāciju uzlabotu, arī uzņēmumu kreditēšanas segmentā jāstiprina konkurence, citstarp, samazinot kredītu pārfinansēšanas izmaksas. Uzņēmumiem kredītu pārfinansēšanas izmaksas sastāv ne tikai no jaunā kredīta līguma maksas (aptuveni 1 % no kredīta summas), bet arī no komisijas maksas par pirmstermiņa atmaksu (aptuveni 1.5–2 % no atlikušās kredīta summas), un tās ir būtisks slogs, kas samazina uzņēmumu mobilitāti starp bankām. Tāpēc Latvijas Banka ierosināja normatīvo aktu grozījumus šo šķēršļu mazināšanai.
Latvijas situācija gan nav unikāla, un līdzīgas tendences vērojamas arī Lietuvas un Igaunijas kredītu tirgos. Tāpēc 2024. gada Latvijas Bankas tautsaimniecības konferencē "Ceļā uz labāku nākotni. Finanšu sektora ieguldījums ilgtspējīgā izaugsmē" notika diskusijas par risinājumiem, kā attīstīt veselīgu un konkurētspējīgu finanšu sistēmu. Konferencē tika secināts, ka joprojām ir daudz darāmā, lai virzītos uz vienotu ES banku sektoru un kapitāla tirgu, kas nodrošinātu Eiropas uzņēmumiem plašāku un pievilcīgāku piekļuvi finansējumam. Tomēr, kamēr šī virzība ir lēna, arī nacionālā līmenī ir meklējami risinājumi, kas uzlabos finansējuma pieejamību. Viens piemērs tam ir Latvija, kur 2024. gada sākumā pēc Latvijas Bankas iniciatīvas tika veikti normatīvo aktu grozījumi, kas noņem šķēršļus hipotekāro kredītu ņēmēju mobilitātei un tādējādi veicina konkurenci kredītu tirgū.
Latvijas Bankas tautsaimniecības konference "Ceļā uz labāku nākotni. Finanšu sektora ieguldījums ilgtspējīgā izaugsmē" 2024. gada 2. oktobrī.
Tomēr vājo Latvijas tautsaimniecības izaugsmi pēdējos gados nevar pilnībā skaidrot tikai ar augstajām procentu likmēm un banku sektora zemo vēlmi riskēt. Līdzīgi kā eirozonā kopumā, arī Latvijā straujāku tautsaimniecības izaugsmi kavē vairākas strukturālas problēmas un izaicinājumi, kuriem nepieciešams rast risinājumu, pretējā gadījumā pat ar vislabākajiem finanšu nosacījumiem ilgākā laika periodā Latvijas tautsaimniecība turpinās stagnēt.
Tam bija veltīta Latvijas Bankas ekspertu saruna "Kā panākt NOTURĪGU Latvijas tautsaimniecības izaugsmi?". Latvijas tautsaimniecība noteikti var augt straujāk par ierastajiem 2–3 % gadā. Kopumā ienākumu līmeni tautsaimniecībā nosaka triju faktoru mijiedarbība – cik veiksmīgi izmantojam darbaspēka resursus, cik daudz investējam attīstībā un cik gudri spējam izmantot mums pieejamo darbaspēku un kapitālu. Katrā no jomām veicams darbs, lai sekmētu stabilu tautsaimniecības izaugsmi, vairojot valsts un tās iedzīvotāju rocību.
7. attēls. Eiropas Savienības reģionālās konkurētspējas indekss RCI (ES vidējais = 100)
Avots: EK.
Piemēram, spēcinot cilvēkkapitālu – konkrēti, mazinot priekšlaicīgu mirstību darbspējas vecumā, aktivizējot iekšējās darbaspēka rezerves, veicinot izglītības kvalitāti un iedzīvotāju veselību, kā arī piesaistot augsti kvalificētus darbiniekus no ārvalstīm –, var jūtami palielināt tautsaimniecības izaugsmes tempu. Lielu devumu tautsaimniecības izaugsmē radītu arī lielākas investīcijas un inovācijas.
Latvijas Banka ir pētījusi arī valdības īstenotās nodokļu reformas ekonomisko ietekmi. Tika secināts, ka ietekme uz tautsaimniecību ir pozitīva, taču ietekmes kanāls lielākoties ir neto algas kāpuma radīts privātā patēriņa pieaugums. Savukārt ilgstoši strukturāli uzlabojumi no šīs reformas nav gaidāmi, un Latvijas tautsaimniecības konkurētspēju ilgtermiņā tā neuzlabos.
Sevišķi nelabvēlīgi vērtējama pensiju 2. līmeņa iemaksu samazināšana. 2024. gadā tika pieņemts lēmums samazināt darbaspēka nodokļu slogu, to daļēji finansējot ar pensiju 2. līmenī veikto iemaksu pārnešanu uz pensiju 1. līmeni. Sākot ar 2025. gadu, šīs iemaksas ir attiecīgi 15 % un 5 %. Tādējādi tā vietā, lai stiprinātu pensiju sistēmu un palielinātu pensiju aizstājamību nākotnē, šīs normatīvo aktu pārmaiņas ved pretējā virzienā. Pārceļot iemaksas uz 1. līmeni, valsts arī uzņemas lielākas saistības par nākotnes pensijām, tāpēc nākotnes izdevumi pensijām no valsts budžeta pieaugs. Visbeidzot, šīs pārmaiņas rada nelabvēlīgu precedentu, samazinot uzticību Latvijas pensiju sistēmai.
Pētniecība
Pētniecība ir būtisks Latvijas Bankas ekonomiskās analīzes instruments, kas palīdz formulēt uz faktiem balstītu monetāro politiku un sniedz devumu arī strukturālās un fiskālās politikas jomās.
2024. gadā Latvijas Bankas zinātniskajos izdevumos tika publicēti astoņi pētījumi. Papildus tam Latvijas Bankas pētnieki bija starp trijos ECB izdevumos publicēto pētījumu autoriem. Šo un citu pētījumu rezultāti tika prezentēti starptautiskās zinātniskās konferencēs un akadēmiskos semināros, t. sk. Somijas, Itālijas un Vācijas centrālajā bankā. Latvijas Bankas speciālistu veikto pētījumu kvalitāti apliecina arī sešas publikācijas augstas raudzes starptautiskos zinātniskajos žurnālos, t. sk. American Economic Journal: Macroeconomics.
Veiktie pētījumi palīdz precīzāk izprast ekonomiskās norises un identificēt nepieciešamās politikas intervences. Piemēram, monetārās politikas jomā veiktie pētījumi palīdzēja izskaidrot augstās inflācijas iemeslus Baltijas valstīs, kā arī saprast, kā mainās vēlamā monetārās politikas reakcija, ņemot vērā neskaidrību par inflācijas gaidu veidošanās mehānismu.
Fiskālās politikas jomā Latvijas Bankas pētnieki sadarbībā ar Lisabonas Universitātes pētniekiem pievērsa uzmanību riskiem, kas saistās ar augsto valdības parāda līmeni attīstītajās valstīs. Pētījumā tika secināts, ka augošais parāda līmenis nav atspoguļojies lielākos maksātnespējas riskos, jo vienlaikus būtiski ir pieaudzis arī vidējais valsts parādsaistību atmaksas termiņš. Lai gan šobrīd – ar ilgākiem valsts parāda atmaksas termiņiem – valdībām ir vairāk brīvības aizņemties, nesaskaroties ar negatīvām sekām, agri vai vēlu augstāks procentu likmju līmenis palielinās parāda apkalpošanas izmaksas.
Latvijas Bankas pētnieki arī turpināja analizēt dažādu krīzes laika atbalsta instrumentu efektivitāti. Analizējot dīkstāves pabalstu ietekmi uz nodarbinātību, tika secināts, ka darbiniekiem, kuri saņēma dīkstāves pabalstus, bija statistiski nozīmīgi lielāka varbūtība saglabāt darbu esošajā darbavietā nekā līdzvērtīgiem darbiniekiem, kuri dīkstāves pabalstus nesaņēma. Vienlaikus samērā zemie pabalsta griesti samazināja pabalstu pievilcību augstāk kvalificētiem un labāk atalgotiem darbiniekiem un tādējādi motivēja uzņēmumus novirzīt atbalstu zemākas kvalifikācijas darbiniekiem. Tas savukārt izraisīja darbinieku prasmju profila pasliktināšanos uzņēmumos, kuri saņēma dīkstāves pabalstus. Šīs mācības būtu jāņem vērā, izmantojot līdzīgus atbalsta instrumentus nākotnē.
Pētījumi tika veikti arī par tēmām, kas saistītas ar ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi. Latvijas Banka turpināja pilnveidot modelēšanas instrumentāriju zaļās pārejas ekonomiskās ietekmes analīzē, kā arī analizēt dažādus ar sociālo ilgtspēju saistītus jautājumus. Viens no pētījumiem pievērsa uzmanību iespēju nevienlīdzībai jeb tam, kā apstākļi, kādos cilvēki ir dzīvojuši bērnībā, ietekmē viņu ienākumu līmeni pieaugušā vecumā. Pētījuma rezultāti liecina, ka būtisku daļu no ienākumu nevienlīdzības (aptuveni 11 %) nosaka nevienlīdzīgi dzīves apstākļi bērnībā.